Valsts aģentūras «Kultūras informācijas sistēmas» direktora Armanda Magones runa Digitālās programmas Eiropai forumā Going Local 2012. gada 12. septembrī

Labdien godātie Foruma dalībnieki!

Aģentūra „Kultūras informācijas sistēmas” ir LR Kultūras ministrijas pārraudzībā esoša iestāde, kas īsteno ar IKT ieviešanu kultūras atmiņas institūcijās – bibliotēkās, muzejos un arhīvos – saistītus projektus visā Latvijas teritorijā. Šodien es gribu izcelt kādu nopietnu spēlētāju „Eiropa 2020” pamatiniciatīvas „Digitālā Programma Eiropai” īstenošanā Latvijā – tās ir publiskās bibliotēkas.

Runājot par publiskajām bibliotēkām Latvijā, nevar nepieminēt «Trešo tēva dēlu» jeb 3td. Pateicoties Bila & Melindas Geitsu Fonda programmas «Globālās bibliotēkas» ienākšanai Latvijā 2006. gadā, visās pašvaldību publiskajās bibliotēkas, kopumā vairāk kā 800, tika uzsākts vēl nebijis attīstības posms. Balstoties uz Geitsu fonda pārliecību, ka visas dzīves ir vienlīdz vērtas, iedzīvotājiem visā valstī tika nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas bez maksas izmantot datortheniku, ātru interneta pieslēgumu, WiFi tīklu 24 h diennaktī, kā arī saņemt apmācības to visu izmantot savām vajadzībām.

Līdzīgi kā latviešu folkloras tēls trešais tēva dēls, kas izgāja savu attīstības ceļu no naiva zēna līdz gudram jauneklim, arī Latvijas publiskās bibliotēkās laikā no 2006. gada ir pārtapušas par moderniem informācijas, zināšanu un saieta centriem, kur ikvienam pieejamas tehnoloģijas, e-pakalpojumi un pat individuālas apmācības IKT izmantošanā.

Publisko bibliotēku piedāvātās iespējas Latvijas tautsaimniecības attīstībai īpaši nozīmīgas padara divi atslēgas vārdi: tīkls un pieejamība.

Nav tādas pašvaldības, kurā nebūtu kaut vienas publiskās bibliotēkas. Latvijā ir pa vienai bibliotēkai uz katriem 2500 iedzīvotājiem. Tas ir milzīgs tīkls, kas sastāv no vairāk kā 800 piekļuves vietām, un ar piekļuvi es domāju ne tikai tehnoloģijas un bezmaksas interneta pieslēgumu, bet arī piekļuvi zināšanām par IKT un e-pakalpojumu izmantošanu, kuras apmeklētājiem sniegt apmācīti ir visi bibliotekāri.

Ikviens iedzīvotājs var sasniegt sev tuvāko publisko bibliotēku vidēji 20 minūtēs – vai varat iedomāties vēl pieejamāku tīklu e-iekļaušanai par šo?

Līdz ar izmaiņām bibliotēkās, ievērojami audzis arī to apmeklētāju skaits. 40% Latvijas iedzīvotāju aktīvi izmanto publisko bibliotēku piedāvātos pakalpojumus. 90% no šiem apmeklētājiem izmanto internetu bibliotēkās.

Pagājušajā gadā tikai 9% iedzīvotāji vispār neizmantoja publiskās bibliotēkas savām vajadzībām. Vēl 2007. gadā, kad «Trešā tēva dēla» projekta ietvaros plānotie tehnoloģiju un satura uzlabojumi vēl nebija sasnieguši visas Latvijas publiskās bibliotēkas,  tādi bija 62%.

Šie rādītāji dod pārliecību, cik strauji var sekmēt tehnoloģiju un e-pakalpojumu plašu izmantošanu, mērķtiecīgi investējot jau esošā un uzticamā pakalpojumu tīklā, kāds Latvijā ir publisko bibliotēku sistēma.

Nacionālā statistika uzrāda arvien pieaugošu interneta lietotāju skaitu valstī (73% 2011.g.). Esmu pārliecināts, ka publiskās bibliotēkas ir devušas nozīmīgu ieguldījumu šajos aprēķinos.

Kopš 3td projekta uzsākšanas un līdz ar apmācītu bibliotekāru, datortehnikas un interneta ienākšanu publiskajās bibliotēkās iedzīvotāju skaits, kuri izmanto brīvā interneta piekļuves pakalpojumus bibliotēkās, ir audzis gandrīz 3 reizes.

Vairums to cilvēku, kas internetu bibliotēkās izmanto regulāri, dzīvo laukos un ir ar relatīvi zemiem ienākumiem. Katram piektajam publisko bibliotēku interneta lietotājam nav citas alternatīvas piekļuvei internetam.

Laikā no 2007. līdz 2011. gadam ir pieaudzis ne tikai interneta izmantotāju skaits bibliotēkās, bet arī interneta izmantošanas biežums. Piemēram, 2011. gadā internetu bibliotēkā katru vai gandrīz katru dienu izmantoja uz pusi vairāk iedzīvotāju nekā 2007. gadā.

Joprojām lielākajai daļai ir būtiski tas, ka internets bibliotēkā ir izmantojams bez maksas (80% lietotāji 2011. gadā atzina, ka tieši tāpēc izmanto internetu bibliotēkās).

Ieguvumi, ko iedzīvotāji gūst, izmantojot Internetu publiskajās bibliotēkās, skaidri liecina par publisko bibliotēku ieguldījumu Digitālās programmas Eiropai ieviešanā Latvijā.

Iedzīvotāji bagātina savu brīvo laiku, sazinās ar ģimenes locekļiem un draugiem ārzemēs un pat rūpējas par veselību internetā. Ekonomiskās krīzes laikā pieauga to bibliotēkas apmeklētāju skaits, kuri ietaupīja savu laiku un naudu, veicot norēķinus internetā. Aizvien pieaug to bibliotēkas apmeklētāju skaits, kuriem bezmaksas pieeja internetam, apmācībām un bibliotekāra konsultācijām ir palīdzējusi atrast darbu vai uzlabot savas prasmes esošā darba veikšanai.

Ir svarīgi visu iepriekš minēto papildināt ar to, ka 97% publisko bibliotēku apmeklētāju ir apmierināti ar bibliotekāra sniegtajām konsultācijām interneta izmantošanā. Kopumā iedzīvotāji ar bibliotekāra darbu ir apmierinātāki nekā ar citu pašvaldības darbinieku darbu.

Bibliotēkām uzticas.

Tātad publiskās bibliotēkas sabiedrībā ir uzticamas, labi zināmas, drošas un pietiekami neformālas organizācijas, kas bez tradicionālajiem bibliotēkas pakalpojumiem piedāvā arī mūsdienīgus, uz tehnoloģijām un e-saturu balstītus pakalpojumus, turklāt bez maksas.

Publiskā bibliotēka šodien ir digitālās «trešās mājas». Pirmais terminu „trešā vieta”  savā 1989. gadā izdotajā grāmatā „Lieliskā labā vieta” („The Great Good Place”) izmantoja amerikāņu urbānais sociologs Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg). Šī „trešā vieta” ( arī „trešā telpa”, «trešās mājas») būtībā ir sabiedriska vietējās kopienas ēka, kas piedāvā tādu sociālo vidi, kuru var atdalīt no tradicionālās māju vai darbavietas vides.  Oldenburgs saskatīja šo „trešo telpu” kā būtisku vietējās sabiedrības dzīves enkuru, kas atvieglo, veicina un sekmē plašāku un radošāku sadarbību starp iedzīvotājiem un kura ir balstīta uz neformālām attiecībām, pieejamību, tuvumu un neitralitāti. Lielākā daļa publisko bibliotēku atbilst šai definīcijai, reizēm to papildinot arī ar digitālās vides aspektu.

«Trešo māju» koncepta lietošana palīdz veidot izpratni par bibliotēkām kā inovatīvām, uz nākotni vērstām institūcijām (digitālo iespēju došanas kontekstā), nepārvērtējot galvenās vietējās kopienas un sociālās funkcijas, ko bibliotēkas jau sen ir pildījušas pirms jaunās digitālās ēras parādīšanās.

Tas liek saprast, ka publiskās bibliotēkas nevar tikt uzlūkotas kā parasti darba meklēšanas pseidocentri vai digitālās saziņas punkti, un ļauj mums redzēt tās kā kaut ko vairāk.

Arī „Eiropa 2020” un „Digitālā Programma Eiropai” kontekstā publiskās bibliotēkas ir kaut kas vairāk par piekļuves punktiem internetam. Ir vismaz 6 plašas jomas, kurās bibliotēkas ir vērā ņemami spēlētāji stratēģijas mērķu sasniegšanā:

Digitālās plaisas mazināšana: bibliotēkas sasniedz arī tās sociāli neaizsargātās grupas, kuru sasniegšana/iekļaušana citiem pakalpojumu sniedzējiem sagādā grūtības;

Publisko bibliotēku tīklā izplatītas ziņas/informācija sasniedz milzīgu, dažādu iedzīvotāju grupu auditoriju. Šim tīklam ir stratēģiska un finansiāli izdevīga vērtība.

Sniedzot digitālās pamatprasmes, turklāt bez maksas un 20 minūšu attālumā no dzīves vietas, publiskās bibliotēkas daudziem iedzīvotājiem sniedz iespēju atgriezties darba tirgū.

Publisko bibliotēku piedāvātās dažāda veida apmācības būtībā padara tās par nozīmīgiem Eiropas Komisijas mūžizglītības politikas spēlētājiem.

Publiskās bibliotēkas īpaši specializējušās IKT pamatprasmju mācīšanā iedzīvotājiem, kā arī konsultēšanā par e-pakalpojumu izmantošanu. Šie pakalpojumi ir daļa no pamatakmeņiem plānoto digitālpratības rādītāju sasniegšanā ES līdz 2020. gadam.

Publiskās bibliotēkas palīdz tiem, kas parasti neiesaistās komunikācijā ar valsts iestādēm un neiekļaujas formālās izglītības struktūrās. Bibliotēkas ir pievilcīgas mācīšanās vide bērniem, jauniešiem, sievietēm, kurām jāatgriežas darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, senioriem un nepilsoņiem. Šīs ir grupas ES ir identificējusi starp primārajām, kas jāpadara sociāli un ekonomiski spēcīgākas. Bibliotēkas ir ļoti labā pozīcijā, lai palīdzētu.

Šogad, veicot pētījumu par publisko bibliotēku ekonomisko vērtību, varam droši apgalvot, ka bibliotēku eksistence ir ne tikai nepieciešama to sociālo funkciju dēļ, bet tā tiešām arī atmaksājas.

Izmantojot datus par bibliotēku radītajiem ieguvumiem (23,8 miljoni latu) un izmaksām (17 miljoni latu), vidējais publisko bibliotēku radītais neto jeb tīrais sabiedrības ieguvums laika posmā no 2008. gada līdz 2010. gadam (pētījumā iekļautie gadi) pārsniedz 6 miljonus latu.

Pieejamie dati ļauj aprēķināt ikgadējo ieguvumu un izmaksu attiecību, kas valstī kopumā laika posmā no 2008. līdz 2010. gadam bija 1,37 (no viena ieguldītā lata tīrais sabiedrības ieguvums ir 37 santīmi).

Papildus tiešajiem kvantitatīvajiem sabiedrības ieguvumiem, tika aprēķināts, ka Latvijas publisko bibliotēku sistēma tautsaimniecībā rada netiešos ieguvumus sabiedrībai gandrīz 10 miljonu latu apmērā katru gadu. Ja tiek ņemti vērā publisko bibliotēku sistēmas netiešie ieguvumi, bibliotēku ieguvumu un izmaksu kopējā attiecība gadā ir 1,96.